Vēl divas nedēļas....

Laiks ir paskrējis tā kā vējš caur priežu galotnēm...
Es nespēju noticēt, ka esmu te pabijusi gadu... Vispār nespēju noticēt, ka esmu VISPĀR to izdarījusi. Un visvairāk nespēju noticēt, ka šis gads tuīt beigsies.. Ka no vienas dienas uz otru mainīsies visa mana dzīve, ka visi mani šiet tik spēcīgi iemīlētie cilvēki, pēkšņi vairs nebūs viena rokas vēziena attālumā... Ka man būs jāmācās sadzīvot ar latviešu mentalitāti no jauna.. Jo lai arī cik neticami tas izklausās... Esmu atradinājusies, un man visas tās normālās ikdienas lietas, kas tiek darītas Latvijā, pat tas kā sasveicinās, ir aizmirsies un nāksies to vien mācīties no jauna... Jūs to nespējat iedomāties.
Man teica, ka pēc šī gada man viss liksies savādāk- tiesa. Man teica, ka es sapratīšu pasauli labāk, un ka man viss liksies skaidrāks- meli. Šis gads ir apgriezis mani ar kājām gaisā un izkratījis no manis visu, ko līdz šim esmu uzskatījusi. Manas domas, un mani nelokāmie uzskati ir izgaisuši, līdz ar dažām man raksturīgām iezīmem. Mans prāts lēnām un rūpīgi mēģina visu salikt pa plauktiņiem, bet šis process nav ātrs, un nav arī nesāpīgs. Man šobrīd nav skaids, kas es esmu, kur man jābūt, un vispār kāpēc esmu. Es nespēju pamatot savu rīcību, bet man šķiet, ka to nekad neesmu spējusi. Es nesaprotu, kas tā ir par sasodītu sistēmu, kurā mēs dzivojam, un kurš to vispār ieviesis. Politika- jābūt taču kādam sācējam, kurš šo slimo lietu atklāja! Un vispār dzīve? Viss ir kā jau iecerēts- skola, universitāte, darbs, ģimene, mazbērni, pensija, nāve. Viss ir jau iedalīts, un neviens negrasās mūs nesodītus laist no šis sistēmas ārā (nedaudz pārspīlēju).

Bet mana galva nespēja atrast īsti jēgu visai manai iepriekšējai dzīvei. Nē ne gluži jēgu, bet gan iemeslu. Un tad, parunājos ar kādu dr.lv. Kādu, kurš vai nu lasa manas domas, vai patiešām domā tā pat kā es. :D Un pēkšņi man vis sāka palikt skaidrāks. Ta itkā es būti bijusi muša kas sitās pret stiklu, līdz man atvēra logu... :)
Paldies. :)