sestdiena, 2011. gada 15. janvāris

Mazliet skumjas pardomas...

Mana berniba varbut nekad nav bijusi viegla.. Labi.. Nav bijusi viegla ir maigi teikts par bernu, kuram katru vakaru 2stundas bija jasez uz veljaskastes un jagaida mamma, kamer vecmaminja skatijas televizoru. Bet es jau nepazinu neko citu... Man jua likas, ka tas ir normali, ka ta tam jabut.

Vakar runaju ar savu viesmammu, un sanjemu no vinjas ljoti negaiditu komplimentu. Es vinjai stastiju, ka ir bijis mana berniba, un par visadam sarezgitam situacijam, kuram esmu gajusi cauri, un kuras nesaprotu... Un vinja teica, ka es apbrinojami maza laika perioda (16 gados) esmu tikusi tik daudziem personibas posmiem cauri, ko citi izdara 60 gadu laika, vai pat neizdara nemaz. vinja gan atzina, ka vinja ari ir daudz kam izgajusi cauri. Bet ka jua mes visi zinam es neesmu parasts cilveks. ziniet es ticu dveseliskai atdzimshanai, ticu, ka dvesele tik ielikta kjermeni, lai kaut ko macitos, un pec naves ta dodas talak. Tadelj ari ir cilveki, kuri jauniba jau ir ljoti dzivesgudri. Es tikai nespeju izprast savu dveseli.. Ja viss kaut ka saraustiti un atri... Bet tas nozime, ka man dvesele ir ljoti jauna, vai ari ljoti nepacietiga... Vai ari ljoti liela, lai spetu tikt gala ar visu uzreiz....

Man skjiet, ak es sapnjoju par daudz.. Ka es neesmu tur, kur es esmu.. Ka tieshi ta, ka man skype profila rakstits- Shiet ir tikai mans kjermenis, mana dvesele ir citur...

Lietas, ko es velos... visiem saku, ka tas patiesi iegustu.. Neesmu tik parliecinata.. Ja jau ir lietas, ko es gribu ilgi, bet vel neesmu ieguvusi... Patiesi.... Es milu rakstishanu un jau ilgi sapnjoju par savdabigu "rakstam mashinu" precizak netbook uz kura rakstit.. Pietrukst iespejas kaut ko iedomatie sun vienkarshi rakstit.. Patiesi... :) stradat ari sheit nedrikstu... Kaut kada zinja japaljaujas uz to, ka kadreiz... varbut.....
Vai jus ticat brinumiem? Es ticeju... Vairs neesmu tik parliecinata.. Un tas mani uzrauc...
Es tik ilgi neesmu neko dzirdejusi no paris cilvekiem, ka es aizmirstu, ka vinji eksiste... Ne nu ne pa visam, savu gjimeni aizmirst nevar... Draugus ka izradas var.... ;(

Mani sapnji ir mani sapnji, un neatkarigi no ta, kur es beigas piezemeshos un apmetishos uz dzivi, esmu patieciga ka ir cilveki, kuri vienmer mani pietures, kad vajadzes... :D

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru