Vkar gaju ara ar suni (lai gan patiesiba to daru katru vakaru..) un nosecinaju, ka te ir tada mazta ielinja, blakus dzelzceljam, kas noved nekurienee... Liela plava, kuru scerso sliedes, kas atdalitas ar lielu betona muri.. No shis plavas es redzu visu tik skaisti pelecigi melnu, ar spiguljojosham gaisminjam/zvaigznitem tur augsha. Pirmo reizi esot shiet sapratu, ka neesmu nemaz tik talu no majam. Tas pasas zvaigznes... tas pasas melnas debesis, smaidigas zilinosalushas lupas un izelpas tvaiki, kas lenam paceljas virs mums. Ta pati sajuta.... Varejuiedomaties sevi ar Tobi bergju meza... Divus vien.. Tik labi... majas... (mmm) Miers, nekas netrauce, bet smaids tads, ka es pat dziedat saku. :)
Mazais mierinjs iestajas, pat nobirinaju laimes asarinju.
Es pat skola gaidot Krievu valodu sapratu, cik sausmigi man pietruks so gaitenu, kad bushu lv..... Cik ljoti daudz man jau nozime shie cilveki.
Ko darit, ja es gribu dalities? Ko darit, ja mana sirds grib divas majas?
Atgriezoties es smaidiju... Iegajusi istaba laimiga iegulos gulta... No pagalma puses var redzet lielos griezos ratus...
Bet ne vienmer viss ir tik ideali, ka liekas... Lielais drausmigasi kalns, izradas aizsedz pusi no redzamajam zvaigznem... Patiesie lielie greizie rati nav redzemi, tikkai to puse, kuras nobeigumu es redzu braucoshu mashinu ugunis- to, kas brauc tur augsha.. Ka kritoshas zvaigznes manas smaids nozud no sejas... Ne viss ir ideali....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru