Šodien biju atvadīties no Anjas. ;( Pateisībā biju domājusi, ka es raudašu- un ļoti. Bet man bija jautri. Mēs labi pavadījām laiku, un man nebūt raudiens nenāca.
Es vairs neesmu nekāds muļķa bērns, kurš domā, ka ja neraud, kad atvadās, tad ari nepietruks. Tās ir tikai muļķības. Kādēl raudāt? Tajā mirklī es vēl biju ar viņu!
Tagad, a tagad man būtu jāraud. :)
Pēc tam man sanāca peikāst savu viesģimeni, jo mans "man tikai kas ātri piecās minūtēs jānodod" izvērsās uz tris stundu garu prombūšanu. Mēs bijām sarunājuši braukt uz Thun (pisēta pie ezera.) un viņi uz mani gaidīja. Sajutos kā patiesa maita. ;(
Bet beigās viss izvērtās labi, un mēs aizbraucām gan peldēties, gan apskatīt pilsētu. :)
Atpakaļceļā es aizdomājos par šo pasauli, un ko es gribu darīt. Un sapratu, ka šajā brīdī mani interesē tikai tas, kā īsti darbojās un kāpēc darbjās cilvēku sajūtas, un domas. Kas nozīmē- vai nu es būšu smadzēņu ķirurgs, vai psiholoģe. Kā jau jūs noprtat, man pirmais variants tā ne visai. :D Tā ka paliek vēl otrais. Lai gan es jau tagad esmu apņēmusies neapmierināties ar parastajām psiholoģijas metodēm.
Vispār esmu ļoti mainījusies. Vakar pamanīju, ka manas plaukstas kļuvušas smailākas un sievišķīgakas. Pilnīgi nosmējos par šo secinājumu. Bet ir taču smieklīgi! Tas tomēr mani iepriecināja.
Bet runa jau nav par rokām! Drīzāk par to- kā es redzu pasauli. :) Un es redzu visu savādāk. Es beidzot apzinos, ka neko nevar izdarīt nepareizi! Mums ir dota tikai viena dzīve, un tai nav pamācības. Un tu nevari darīt, ko nepareizi, ja nezini- kā tieši ir pareizi! Tādēļ riskēsim visi kopā! Un darīsim ko tādu, kas padarīs mūs labākus un labu arī mums apkārtejiem!
You got to risk it, to got the biskit'
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru